5.oktobrī mēs – 7.a klase – kopā ar audzinātāju Silviju Ludženieci braucām uz Dailes teātri, lai noskatīties režisora Dmitrija Petrenko un dramaturģes Justīnes Kļavas jaunāko kopdarbu – izrādi ,,Planēta Nr.85’’.

Es priecājos, ka izvēlējos nākt uz šo izrādi, nevis piektdienas vakaru pavadīju mājās. Režisori ar humoru nebija skopojušies, un tā būtu neiespējamā misija nevienu reizi visā uzveduma laikā kaut vai tikai mazliet nepasmaidīt. Interesants bija tajā izmantotais sapņa motīvs un nelielais fantastikas kumosiņš – ceļošana laikā.

Kad pienāca starpbrīdis, man gribējās, kaut tas ātrāk beigtos un varētu atkal sekot līdzi spurainā tīņa Krišjāņa piedzīvojumiem 1985. gadā – laikā, kad viņa vecāki bija astoņpadsmit gadus veci. Kad beidzās izrāde, es vēlējos, kaut tā tomēr vēl nebūtu galā, un man šķita, ka noslēgums pienāca parāk ātri.

Esmu pārliecināta, ka pārējiem 7.a klases skolēniem arī ļoti patika šī izrāde un, to skatoties, raisījās līdzīgas izjūtas kā man.

Viena no atziņām, ko var gūt, skatoties izrādi ,,Planēta Nr.85’’, ir šāda – vajag uzklausīt citus bez asa nosodījuma, arī vecāki un vecvecāki reiz ir bijuši tādā vecumā kā mēs tagad, tāpēc vajag pacensties viņus saprast.

Iesaku arī citiem noskatīties šo burvīgo izrādi, kurā PSRS ir parādīta pavisam citādākā un jautrākā gaismā.

Kristīne Jirgena, 7.a klase

.